Daumants's Blog

Ko nespēja izdzēst čekista lode

                       

Ernests Brastiņš

                   Izskanējušas Latvijas simtgadei veltītās svinības.Tām gatavojotes, bija sākusies dzīva rosība tautas lietišķās mākslas jomā. Ar jaunu sparu ļaudis metās seno tērpu un rotu izgatavošanā.  Mūsdienās šī darbošanās notiek valsts mērogā un ar Tautas mākslas Nacionālā centra atbalstu. Bet savulaik,  tikai Ernests Brastiņš,  grāmatā „Latvija, viņas dzīve un kultūra”,  uzdrīkstējās atklāti aicināt Latvijas cilvēkus celt godā senās tautas mākslas tradīcijas. Viņš rakstīja: „… latviešu apģērbs, kā materiālās kultūras parādība,  ir ļoti senatnīgs, tautas psihei atbilstošs un daiļš. Visiem līdzekļiem mūsu dienās būtu jāveicina viņa lietošanu tagadējā nenacionālā uzvalka vietā.”  Par rotām Brastiņš teicis: „No mūsu senās rotu kultūras mēs varētu mācīties to vienu- gatavot visas rotu lietas pašu zemē pēc pašu paraugiem un tradīcijām.”

Senatnes pētnieks, arheologs, etnogrāfs un mitologs,  gleznotājs un mākslas vēsturnieks, rakstnieks, dzejnieks, publicists un folklorists, nacionālpolitiķis, sabiedriskais darbinieks un latviskās dievestības atjaunotājs- tās ir jomas, kurās darbojies, vagu dzinis un dīgtspējīgu sēklu sējis Ernests Brastiņš. Viņš dzimis 1892. gada 19. martā Lielstraupes „Lapaiņos” kalēja  Augusta Brastiņa ģimenē. Tēvs vairākkārt mainījis darbavietas un tā Ernesta bērnība saistās ar ģimenes pārceļojumiem. No Straupes uz  Eikažiem, tad Krimuldu, arī Rīgu. Vēlāk Brastiņi apmetas uz dzīvi Dikļos. Vasaras kopā ar brāli Arvīdu un trim māsām, Ernests pavada pie vecvecākiem „Dzeņu” mājās Lēdurgā.

Brastiņi 20. gs. sākumā:
No kreisās 1. rindā: Gusta un Hermīne,
2. rindā: Ernests un Arvīds, 3. rindā: Ella un Irma

Skolas gaitas Ernestu aizved  Valmierā. No 1911. līdz  1916. gadam viņš mācās jo daudzu talantīgu latviešu mākslinieku iecienītajā Štiglica mākslas skolā Pēterburgā.

Ernests skolas gados

Pirmais Pasaules karš neiet secen topošajam māksliniekam. Vispirms Pāvila karaskola, tad,  jau apakšvirsnieka pakāpē, Ernestu Brastiņu redzam strēlnieku rindās. Pēc Latvijas valsts nodibināšanās, Ernests Brastiņš atrod savu vietu Nacionālajā armijā.

Stājoties Kara muzeja pārziņa amatā 1922. g., Ernests Brastiņš uzsāk Latvijas pilskalnu apzināšanu un uzmērīšanu. Ekspedīcijas notiek vasarās un tiek uzmērīti ap 300 pilskalnu. Iespaidīgā darba rezultātus Brastiņš publicē četrās grāmatās. Viņa paveikto šajā jomā, vēl līdz pat mūsu dienām, augstu vērtē un izmanto arheologi, kā arī citi, kam tuva Latvijas senvēsture.

Tajā pat laikā Brastiņš nopietni pievērsās latviešu ornamentikai. Ar to saistītos jautājumus viņš risinājis gan kā senatnes pētnieks un mitologs, gan  kā profesionāls mākslinieks un mākslas vēsturnieks. Ernests centies apcerēt latvju rakstu izcelsmi, attīstību un māksliniecisko izteiksmi, tuvinoties ornamentikas simboliskajai jēgai.

Kā tad radusies ornamentika?  To E. Brastiņš izklāsta grāmatā „Latvju raksta kompozīcija”: „Ritma sajūtai izkopjoties un topot par cilvēka otro dabu, cilvēkam nepietika vairs ar dabas ritmisko formu vērošanu vien. Viņa prasības pēc ritmiskas apkārtnes bija lielākas, nekā apkārtne spēja dot. Šeit un tad cilvēks centās pats saviem spēkiem radīt iztrūkstošo. Tāds šķietas ornamentālo mākslu iesākums, kurš parādās seno kultūru ritmiskos veidos un ziedos(krāsās)”. „Nākas arī izskaidrot, kas noteic to grafisko elementu izvēli, kuru pēc tam ņem savā rīcībā ritums(ritms). Varētu domāt, ka ornamenta radīšanai tiek ņemta ikviena prātā ienākusi forma, vai arī kaut kāds dabas paraugs, kā tas notiek tagadējā mākslā un skolas praksē. Tomēr novērojumi rāda, ka Eiropas civilizācijas neskartām tautām ir citāds princips un tās sava ornamenta konstruēšanai lieto stingri izvēlētus elementus. Šo elementu skaits parasti ir ļoti šaurs, neraugoties uz to, ka apkārtne varētu tiem sniegt daudzus un dažādus ierosinājumus, no kuriem būtu veidojams rimisks mākslas darbs. Šī elementu izvēle ir tā, kas noteic ikviena stila robežas un pazīmes. Pasaules uzskats un Pasaules ēkas uzbūves izprašana savā vēsturīgā gaitā laiku pa laikam mainās un līdz ar to, protams,  grozās arī stila formālo elementu izvēle. Formas elementi ir Pasaules uzskata redzamās zīmes.”

Par viņa spriedumu pareizību varam pārliecināties, rūpīgi ieskatoties arheoloģisko senlietu formās un rakstos. Arī folklora mums liecina to pašu. Lai pastāvētu pasaulē, senčiem tā bija jāatkaro no pirmatnējā haosa un jāsakārto pēc savas izpratnes. Krustos pie debesīm kārtojās zvaigznes, un tās savu atspulgu, iespējams, atradušas arheoloģisko villaiņu metāla stīpiņu rakstos. Ietverta rakstu zīmēs, pasaule atrada rimiskus kārtojumus senču rotās un audumos. Kā tautasdziesma teic, sakārtota bija brāļa sēta. Pat cilvēku domas tika sakārtotas dainu četrrindēs.

Ernests Brastiņš

Ja mūsdienu pētniekiem internetā pieejamas simtiem publikāciju par viņus interesējošu tēmu, tad Brastiņu Ernestam viņa laikā vienīgais izziņas avots bija Latvju dainas. Tās viņš esot izstudējis astoņas reizes. Dainu materiāla pārzināšana deva iespēju nopietni iedziļināties latviešu tautas senajā filozofijā. Ernests Brastiņš norādījis uz savas tautas neatņemamām tiesībām redzēt pasauli tā, kā uz to tā paradusi skatīties vēsturiskajā attīstības gaitā. Latvisko pasaules uzskatu viņš saista ar seno tautas reliģiju. Un lūk, Ernesta Brastiņa iztēlē jau sistematizējas senā latviešu dievestība, tās izkārtojums: „Latviešu reliģijā, kāda tā izpaužas mitoloģiskajās dainās, redzamas trīs dievības, pie kurām latvietis griežās ar lūgšanām. Tās ir Dievs- Debesstēvs, Māra- Zemesmāte un Laima- likteņa lēmēja.” Viņš saraksta un izdod tautasdziesmu krājumus „Latvju tikumu dziesmas” un „Latvju Dieva dziesmas”, kā arī monogrāfisku pētījumu „Mūsu dievestības tūkstošgadīgā apkarošana”.  Kā reliģiska organizācija, 1926. gada 26. jūlijā tika nodibināta Latvijas dievturu draudze.

Ernests Brastiņš Brīvdabas muzejā 1935.g.

Ernesta Brastiņa tēlā, kāds tas saskatāms laikabiedru atmiņās, kāds tas noprotams pēc viņa darbiem, nav saskatāma līdzība ar svētulīgu sprediķotāju, kura domas aizņemtas tikai ar aizpasaulīgām lietām. Toties viņam netrūka ne drosmes, ne asa prāta, lai pamatotu savu pārliecību. Ar latvisko pasaules skatījumu un personisko iniciatīvu viņam izdevās pulcēt ap sevi lielu daļu no radošās inteliģences. Ernesta Brastiņa latviskās Latvijas ideju savos darbos pauda viņa domubiedri, tā laika izcilākie mākslinieki un rakstnieki. Te jāpiemin Jēkabu Bīni, Ansi Cīruli, Hildu Vīku, Romānu Sutu, kā arī Jāni Veseli un Viktoru Eglīti un daudzus citus.

Zīmīgi, ka laikos, kad visu it kā nosaka ekonomiski un politiski faktori, kad dzīves vadības stūre ir politiķu un spekulantu rokās, atrodas Antiņi un Tālavas taurētāji, kas par savas dzīves mērķi izvirza tautas garīgā spēka sagabāšanu. Publicistikā Ernests Brastiņš ne reizi brīdina par demokrātiju, zem kuras maskojas tie, kuriem Latvija ir tikai pirkšanas un pārdošanas objekts. Sava laika problēmas risinādams, viņš jau paredz notikumus, kas risināsies daudzu gadu desmitu tālā nākotnē Jau 1931. g. Ernests Brastiņš raksta: “…nacionālisms un latvietība ir kalnā kāpšana. Mēs neesam vēl ne latvieši, ne kalnā kāpēji. Mēs esam pabiras, svešu vārpu lasītāji…Sargies, latveti, no savu svētumu zaimošanas un muļķīgas pašglaimošanas. Labāk apzinies, ka šodien tu esi neizkoptas tautas loceklis, un skumsti par to!” Neatgādināsim par to, kas Latvijas zemē noticis un turpina notikt jau pēc Atmdas laikiem! Simti tūkstošu pametuši savu Dzimteni, meklēdami biezāku maizes riecienu un aizmirsdami, ka viņu saknes, valoda un kultūra palikusi kaut kur tālajā Latvijā.

Dievs, Māra, Laima
                       Jēkaba Bīnes glezna

Pat visskaistākajai pasakai tomēr reiz pienāk gals. Ernesta Brastiņa uzsākto darbu pārtrauca boļševiku iebrukums 1940. gada 17. jūnijā.  Ar savu dedzīgo patriotismu viņš likās sevišķi bīstams okupācijas režīmam. Ernestu arestēja, kā vienu no pirmajiem jau jūlija mēnesī. Sākotnēji viņam piespriesti astoņi gadi ieslodzījuma, bet pēc neilga laika bendes atskārtuši, ka spriedums ir pārāk „maigs”.  Atkārtoti tiesājot, Ernestam Brastiņam tika piespriests nāvessods. Tas izpildīts 1942. gada 28. janvārī.

Ernests Brastiņš laikabiedru un nākošo paaudžu atmiņā

Ko dzīves laikā nevarēja paredzēt Ernests Brastiņš?  To, ka Otrā Pasaules kara beigās angļu gūstekņu nometnēs Vācijā nonāks viņa darba turpinātāji rotkaļi Jānis Bētiņš un Kārlis Grencions. Eslingenas DP nometnē viņi apmācīja veselu jaunu latvisko rotu kalēju paaudzi. Tur pat Vācijā Grencions uztaisīja motorvalčus ar stiepļu velkamo ierīci, lai rotkaļu saimei varētu sagatavot materiālu gredzenu darināšanai. Kad piecdesmito gadu sākumā latvieši no Vācijas izceļoja plašajā pasaulē, gandrīz katram pirkstā bija Nameja gredzens. Tas varētu būt vienīgais gadījums pasaules vēsturē, ka kādas tautas piederīgie par atpazīšanās zīmi izmantojuši pēc senču arheloģijas parauga darinātu greznumlietu. Trimdā dzīvojošie tautieši atjaunoja dievturu kustību. Lai saglabātu latvietību arī nākamajās paaudzēs,Viskonsinas štatā  (ASV)  K. Grencions iekārtoja un savulaik palīdzēja uzturēt latviešu īpašumu „Dievsēta”.

Nameja gredzenu popularutāte aizsākās DP nometnēs Vācijā

Nespēdama iznīdēt nacionālo pašapziņu, komunistu partija sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados ķērās pie latviešu tautas mākslas attīstības vadlīniju īstenošanas, lai visubeidzot tā būtu nobriedusi ieplūšanai vienā lielā „padomju tautas mākslā”. Klubu un kultūras namu paspārnē sazēla tautas mākslas studijas. Pretēji partijas iecerēm, studiju darbība visnotaļ veicināja mūsu varēšanas un pašapziņas izaugsmi. Latviska spītība audās caur izstāžu zāļu stendiem, ziedēja cimdu rakstos, metāla sūbinājuma un spodrinājuma kontrastos. Velti tur bija meklēt kaut ko par „padomju sadzīves” tēmu. Toties vērīga skatītāja acs saskatīja darbos  ne vienu vien veikli apspēlētu „aizliegto” rakstu zīmju kombināciju.

Okupētajā Latvijā Brastiņa vārds bija tabu. Pirmo reizi to dzirdēju literatūras stundā, skolotājam nosaucot dažus „buržuāziskās” Latvijas reakcionāros rakstniekus. Izrādījās, ka manu  vecvecāku grāmatskapī atrodama arī Ernesta Brastiņa  grāmata „Latvija, viņas dzīve un kultūra”. No nodzeltējušām lapaspusēm mani uzrunāja izcils stāstnieks un kvēls latvju zemes patriots. Lieliskais vēstījums deva man iespēju pavērties uz pasauli no latviskās dzīvesziņas skatu punkta. Tā arī turpināju. Liktenis izrādījās man labvēlīgs un septiņdesmitajos gados ļāva skoloties pie izciliem latviešu mākslas meistariem.  Tie bija-  Brīvības pieminekļa zvaigžņu kalējs Arnolds Naika, keramiķis Eduards Detlavs, mākslas zinātnieks Jānis Pujāts (nejaukt ar arhibiskapu!) un arheologs Vladislavs Urtāns. Kā vēlāk izrādījās, mani skolotāji bijuši ne tikai Ernesta Brastiņa laikabiedri, bet arī viņa darba turpinātāji.

Brīvības pieminekļa zvaigžņu kalējs, metālmākslinieks Arnolds Naika

Savam diplomdarbam izdomāju tēmu- „Seno tautas mākslas tradīciju nozīme mūsdienu rotkaļu darbā”. Ievadā protams, ka biju atsaucies uz partijas un valdības lēmumiem. Tas man ļāva sadūšoties un izmantotās literatūras sarakstā iekļaut tādus tolaik nekur nemināmus autorus, kā Voldemāru Ģinteru, Arvīdu Dzērvīti,  Franci Balodi un Raulu Šnori. Ar trīsošu sirdi, ierakstīju arī Ernestu Brastiņu. Gaidīju dekāna Naikas recenziju. Beidzot, kārtējā nodarbībā viņš mani pasauca priekšā un teica: „ Zini, man- vecam vīram, bija diezgan grūti kāpelēt pa plauktiem un pārliecināties, vai tajā grāmatā tiešām tā ir teikts!” Neskatoties uz pastāvošo cenzūru, diplomdarbs ieguva augstāko novērtējumu. Pēc oficiālās uzrunas, apliecību man izsniedzot, klusināti- tā, lai pārējie komisijas locekļi to nedzird, mans skolotājs novēlēja: „ Lai Dievs Tev palīdz tā strādāt, kā Tu te raksti!” Par Dieva palīga trūkumu turpmākajās gaitās neesmu varējis sūdzēties.

Pienāca Atmodas laiki. Jau sākot ar 1988. gadu strauji izmainījās gan Latvijas cilvēki, gan dzīves norises ap viņiem. Visā zemē notika mītiņi un visur skanēja tautasdziesmas.  Ernesta Brastiņa izlolota un tautas dziedāta, mūžsenā latvju daina bija tas vienojošais spēks, kas nesa mūs pretī brīvībai. Atjaunoto Latviju neizcīnīja gudri politiķi, viltīgi komersanti vai drosmīgi karotāji. To paveica tautas dziesmu četrrindu maģija. Kā uz burvja mājienu cilvēki kļuva atvērti, nāca kopā nevis lai asinātu ieročus, bet gan lai mācītos senču dzīvesziņu un skandētu to dainās. Ne velti mūsu Atmodu pasaulē pazīst kā Dziesmoto revolūciju un apbrīno to. Bet šādu lietu izkārtojumu mums bija mācījis Ernests Brastiņš! Uzzināju, ka Rīgas pilī notiks dievturu daudzinājums.  Protams, ka vēja spārniem, traucos turp. Liels bija mans pārsteigums, kad pirmo tur sastapu keramiķi Eduardu Detlavu. Izrādījās, ka viņš te, Latvijā, ir dievturu vadonis!

Latvijas dievturu vadonis pagrīdē un atjaunotajā Latvijā Eduards Detlavs

Ar rakstu sēriju laikrakstā “Druva” un izstādi bibliotēkā Cēsīs 1992. g. tika atzīmēta E. Brastiņa simtgade. Par veiksmīgāko seno rotu komplekta atdarinājimu, man izdevās iegūt mākslinieku Ernesta un Arvīda Brastiņu balvu izstādē “Rotas un metāls” Brīvdabas muzejā.

 

    

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Pēc atgriešanās Latvijā, Kārlis Grencions apciemoja mani “Seno rotu kalvē”. Viņš izstāstīja jau iepriekšminēto stāstu par Vācijā gatavotajiem valčiem. Lai veicinātu rotu kalšanas mācību darbu, Kārlis savus, no Amerikas atvestos un leģendām apvītos valčus uzdāvināja “Seno rotu kalvei”. Šobrīd, pēc 70 darba gadiem, valčiem tiks veikts remonts. Latvijas simtgadē atjaunotā rotu kalēju darba iekārta atkal tiks demonstrēta “Seno rotu kalves” apmeklētājiem. Tā, cauri paaudzēm, turpinās Ernesta Brastiņa aizsāktais latvisko rotu apzināšanas un izgatavošanas darbs.

Kārlis Grencions pie saviem leģendārajiem valčiem Viskonsinā (ASV)

Valči, kas jau 70 gadu godam pilda latvisko rotu darināšanas uzdevumus, tagad “Seno rotu kalvē” Cēsīs

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Mūsdienās Ernesta Brastiņa piemiņas dienas atzīmē simti folkloras kopu un tautas mākslas studiju dalībinieku. Par tautastērpu un rotu izgatavošanu rūpējas krietns pulks pieredzējušu tautas meistaru. Galvenais, ka par latvisko dzīvesziņu interesējas jaunatne un veiksmīgi nomaina iepriekšējās kultūras mantojuma glabātāju paaudzes. Ar šādu lietu izkārtojumu šķiet, ka jubilārs varētu būt apmierināts.  Paldies viņam par savulaik sabangotajiem garīgās atdzimšanas uzplūdiem! Kamēr nezudīs tieksme apzināt un par savu pieņemt seno kultūras mantojumu, no zemes nezudīs tauta ar tikai viņai raksturīgo mentalitāti, valodu un kultūru.

 

Create a free website or blog at WordPress.com.

%d bloggers like this: